Bronzas aproces

Arheoloģija - laika posms no 7.gs.-13.gs., kad Latvijas teritoriju apdzīvoja baltu ciltis: latgaļi, kurši, zemgaļi, sēļi, un somugri – lībieši.

Par arheoloģiskiem tērpiem un rotām uzskatāmi atradumi, kas iegūti arheoloģiskajos izrakumos apbedījumu vietās un ir rekonstruēti. Parasti mirušos apbedīja svētku tērpos, kas bagātīgi izgreznoti ar bronzas rotām. 

Latviešu tautas apģērbā liela nozīme bijusi rotaslietām. Dažām rotaslietām bija arī praktiska nozīme – ar tām varēja saspraust apģērbu, tās lietotas jostu savienošanai (saktas un vīriešu jostu sprādzes). Citām rotām- krellēm un gredzeniem ir tikai rotājošs raksturs.

Arheoloģiskās rotas galvenokārt darināja no vara sakausējumiem, kurus latviešu arheologi apzīmē ar vārdu “bronza”. Bez bronzas rotām sastopamas arī no misiņa un tombaka darinātas rotas.

Pie grezniem tērpiem virs krekla piedurknēm vienlaicīgi liktas vairāku veidu aproces, kas bija simetriski izkārtotas uz abām rokām. Senākajā posmā valkāja aproces ar sašaurinātajiem galiem, vāļu galiem, dobās aproces, manšetaproces un spirālaproces. Pēdējās lietošanā saglabājās visilgāk, bet pārējās samērā lietoja līdz 10gs. Jau 11.gs. parādījās jauns aproču veids, kas ātri iekaroja popularitāti - aproces ar zvērgalvu galiem. Ap 13.gs. saruka to popularitāte, vienlaikus parādījās jauni aproču veidi- noplacinātas lentveida un tā saucamās vairogveida aproces.

Nelielā skaitā vīrieši lietojuši arī aproces un gredzenus. 9-11.gs. augsti situēti vīrieši nēsājuši masīvas, rotātas aproces ar segmentveida galiem un karavīra aproces. Kopš 11.gs. vidus visvairāk lietotas aproces ar zvērgalvu galiem.