kas tiek stāstīts caur personisko prizmu par latviešiem, latviskām tradīcijām- gan zaudētām, gan saglābtām, meklējot tām patvērumu šodienā, lai turpinātu to dzīvesciklu arī nākotnē!
Pavisam personiskā pārdzīvojumā - nesenā pagātnē, zaudējot iespēju dzīvot savās mājās, pēc kuras sekoja atgriešanās prieks, nesot arī vilšanos par Vecrīgas ielās redzēto, radās vieta, kurā mājo latvieša dvēsele. Suvenīrs, tā ir maza daļiņa no zemes, kuru apciemojot tās viesis- tūrists, to aizved sev līdzi, ienesot daļiņu no šīs zemes savā mājvietā. Šī “mazā daļiņa”- suvenīrs no Latvijas, nedrīkst
būt bezpersoniska, tai ir jāelpo un jāpulsē, jo tāda ir mūsu izauklētā kultūra un tradīcijas.
