Arheoloģiskie KAKLA RIŅĶI

Arheoloģija - laika posms no 7.gs.-13.gs., kad Latvijas teritoriju apdzīvoja baltu ciltis: latgaļi, kurši, zemgaļi, sēļi, un somugri – lībieši.

Par arheoloģiskiem tērpiem un rotām uzskatāmi atradumi, kas iegūti arheoloģiskajos izrakumos apbedījumu vietās un ir rekonstruēti. Parasti mirušos apbedīja svētku tērpos, kas bagātīgi izgreznoti ar bronzas rotām. 

Latviešu tautas apģērbā liela nozīme bijusi rotaslietām. Dažām rotaslietām bija arī praktiska nozīme – ar tām varēja saspraust apģērbu, tās lietotas jostu savienošanai (saktas un vīriešu jostu sprādzes). Citām rotām- krellēm un gredzeniem ir tikai rotājošs raksturs.

Arheoloģiskās rotas galvenokārt darināja no vara sakausējumiem, kurus latviešu arheologi apzīmē ar vārdu “bronza”. Bez bronzas rotām sastopamas arī no misiņa un tombaka darinātas rotas.

Latgaļu un sēļu sievietēm raksturīgi bagātīgi rotu komplekti. Tie sastāvēja no vairākiem kaklariņķiem, važiņu rotām, saktām, vairākām aprocēm un gredzeniem. Senākā raksturīgākā kaklariņķa forma bija ar noplacinātiem, pamīšus ejošiem galiem, vēlāk virsējam galam pievienoja trapecveida mēlītes. Bieži vien rotu komplektā sastopami arī kaklariņķi ar segla un kāša galiem. Populāras bija arī dažāda veida krūšu važiņu rotas, bet izzūdot kaklariņķiem (12/13.gs.) beidzās važiņrotu popularitāte un tos aizvien vairāk aizstāja ar stikla kreļļu un kauri gliemežvāku kaklarotām, kas mazākā apjomā lietotas arī iepriekš.