Dzintara rotas ar OZOLKOKA elementiem

Dzintars ir sacietējuši fosilie sveķi, kas tiek augstu vērtēti to zeltainās krāsas dēļ. Lielākā daļa pasaules dzintara ir 30 — 90 miljonus gadu veca.  Karsējot dzintaru, tas kūst. Dzintars ir izplatīts Baltijas jūrā, arī Latvijas teritorijā. Latvijā dzintaru var atrast Kurzemes piekrastē (galvenokārt Liepājas apkaimē). Senatnē bija pazīstams tikai dzintars no Baltijas jūras austrumu piekrastes, uz kurieni veda Dzintara ceļš.

Šajās rotās dzintars ir apvienots ar ūdenī ilgus gadus stāvējušu ozolkoku, tamdēļ koka detaļas ir tumši melnas.

Dzintars ir bijis mūsu teritorijas iedzīvotāju eksportprece, ar ko sākusies tirdzniecība uz tālākām vietām, tas uziets Sibīrijā, Itālijā, Grieķijā, Marokā, Ēģiptē, Mezopotāmijā, pat Senajā Ķīnā.

Dzintars ir viegli apstrādājams – tas ir diezgan mīksts.

Senie latvieši ticējuši, ka tam peimīt arī maģiskās īpašības, uzskatot, ka dzintars vairo spēku un gara mundrumu, piesauc veiksmi un stiprina veselību, jauc nelabvēļu plānus un spēj pasargāt no ļaunas acs.

Dzintars ir mainīgs - caurspīdīgs, citreiz blāvs, gandrīz balts, zemes brūns, vaskaini dzeltens vai dūmakaini pelēkzaļš, dažbrīd pat iezilgans – bet vienmēr neatkārtojams un noslēpumaini skaists. Un piemērots izmantošanai ne tikai rotās.

Dzintara pulveris, sajaukts ar medu un rožu eļļu, mazina ausu sāpes.

Mūsu senči dzintara vīraku izmantoja arī kāzu ceremonijās, lai ģimenē būtu labklājība un svētība.

Dzintars satur daudz organismam vajadzīgu vielu, bet īpaši vērtīga ir dzintarskābe un tās sāļi.

Dzintara pūderis – to iegūst, sīkus dzintara graudiņus saberžot piestiņā -  uzkaisīts uz attīrīta ķermeņa un viegli iemasēts, veic ne tikai skrubīša funkcijas, bet arī aktivē šūnu atjaunošanos, gan organismu uzmundrina, ko panāk dzintarskābes saruna ar enerģētiskajiem meridiāniem.