Misiņa SPIRĀLGREDZENS

Arheoloģija - laika posms no 7.gs.-13.gs., kad Latvijas teritoriju apdzīvoja baltu ciltis: latgaļi, kurši, zemgaļi, sēļi, un somugri – lībieši.

Par arheoloģiskiem tērpiem un rotām uzskatāmi atradumi, kas iegūti arheoloģiskajos izrakumos apbedījumu vietās un ir rekonstruēti. Parasti mirušos apbedīja svētku tērpos, kas bagātīgi izgreznoti ar bronzas rotām. 

Latviešu tautas apģērbā liela nozīme bijusi rotaslietām. Dažām rotaslietām bija arī praktiska nozīme – ar tām varēja saspraust apģērbu, tās lietotas jostu savienošanai (saktas un vīriešu jostu sprādzes). Citām rotām- krellēm un gredzeniem ir tikai rotājošs raksturs.

Arheoloģiskās rotas galvenokārt darināja no vara sakausējumiem, kurus latviešu arheologi apzīmē ar vārdu “bronza”. Bez bronzas rotām sastopamas arī no misiņa un tombaka darinātas rotas.

Latgaļu un sēļu sievietēm raksturīgi bagātīgi rotu komplekti. Tie sastāvēja no vairākiem kaklariņķiem, važiņu rotām, saktām, vairākām aprocēm un gredzeniem. Uz abām rokām likti vairāki gredzeni- skaitā līdz pat desmit. Visplašāk izmantoti spirālgredzeni, kuru galos dažkārt pievienotas trapecveida mēlītes, taču tās nekad nav bijušas rotātas ar rakstiem. Populāri bijuši gredzeni ar paplašinātu, rotātu vidusplāksnīti. Retāk atrasti ar vītu vai pītu priekšpusi un ar dubultspirāļu (volūtu) galiem. Ap 13.gs. gredzenu dadzums samazinājās un ieviesās vairākas jaunas gredzenu formas - vairoggredzeni un gredzeni ar uzbiezinātu vai tordētu priekšpusi.

Gredzenus velkājuši arī vīrieši. Gredzenu veidi līdzīgi kā sievietēm- galvenokārt spirālgredzeni un gredzeni ar vidusplāksnīti, tomēr to skaits bija ievērojami mazāks.