Misiņa PAKAVSAKTAS

Pakavsakta ir seniem baltu tautas tērpiem raksturīga rotaslieta un apģērba saspraude, ko izmantoja gan vīrieši, gan sievietes. Pakavsaktas izmantoja, lai saspraustu apmetņus, brunčus vai kreklus. Tā nosaukta pēc formas - pakava veida loka, kas parasti ir atvērts uz augšu., ar 2 izteiktiem galiem.

Šis rotas veids izplatīts jau dzelzs laikmetā (1-13.gs.), sastopams visā Baltijas reģionā. Latvijā pakavsakta visbiežāk atrasta Zemgalē un Latgalē.

Misiņš pateicoties savam zeltainajam spīdumam, tika uzskatīts par Saules metālu, tāpēc saktas no misiņa kalpoja kā gaismas, siltuma un dzīvības nesēja. Misiņa saktas tika dāvinātas kā labvēlības, auglības un laimes vēlējums.

Forma - pakava simbols

• Pakavs latviešu tautas ticējumos vienmēr bijis veiksmes un aizsardzības simbols - arī pakavsaktai piemita līdzīga nozīme.
• Tā sargāja nēsātāju no ļaunas acs un nelaimes, kā arī piesaistīja veiksmi un garīgo līdzsvaru.
• Divi gali pakavsaktas galā bieži tika rotāti ar stilizētiem zvēru, putnu vai ziedu motīviem, kas pastiprināja tās maģisko funkciju.

Pakavsaktas bija arī statusa simbols - jo lielāka un greznāka, jo augstāks nēsātāja stāvoklis sabiedrībā.

Šodien misiņa pakavsakta tiek atdzīvināta kā etnogrāfiska rotaslieta ar dziļu simboliku. Tā kļuvusi par latviskās identitātes zīmi - nēsājama gan ar tautastērpu, gan kā unikāla mūsdienu rotas interpretācija.