Cena 120.00 - 242.00 Eur
Daudzums
Arheoloģija - laika posms no 7.gs.-13.gs., kad Latvijas teritoriju apdzīvoja baltu ciltis: latgaļi, kurši, zemgaļi, sēļi, un somugri – lībieši.
Par arheoloģiskiem tērpiem un rotām uzskatāmi atradumi, kas iegūti arheoloģiskajos izrakumos apbedījumu vietās un ir rekonstruēti. Parasti mirušos apbedīja svētku tērpos, kas bagātīgi izgreznoti ar bronzas rotām.
Latviešu tautas apģērbā liela nozīme bijusi rotaslietām. Dažām rotaslietām bija arī praktiska nozīme – ar tām varēja saspraust apģērbu, tās lietotas jostu savienošanai (saktas un vīriešu jostu sprādzes). Citām rotām- krellēm un gredzeniem ir tikai rotājošs raksturs.
Arheoloģiskās rotas galvenokārt darināja no vara sakausējumiem, kurus latviešu arheologi apzīmē ar vārdu “bronza”. Bez bronzas rotām sastopamas arī no misiņa un tombaka darinātas rotas.
Saktas apģērba saspraušanai un rotāšanai nēsāja gan vīrieši, gan sievietes, gan bērni. Saktas galvenokārt darinātas no bronzas, retāk – no sudraba. Īpaši greznas saktas rotātas ar stiklu un zeltu. Pie senākajiem saktu veidiem var pieskaitīt ripveida saktas ar izvirzījumiem virsmā – tutulsaktas, t.s. acu saktas, ažūrās ripassaktas, stopsaktas.
Kā nozīmīgākās un greznākās vīriešu rotas minamas saktas, kas izmantotas apmetņu un jaku iegriezumu aizdarei, kā arī ādas jostas ar metāla apkalumiem un īpašiem spirāļu piekariem sānos.
Kā iecienīta vīriešu rota stopsakta (dominēja 8-9.gs.) ieguva neskaitāmas formu variācijas, retāk sastopamas pūcessaktas ar sudraba platējumu.
7. līdz 17. gs. lietotas pakavsaktas. Dažkārt to gali atgādina zvērgalvas, dažkārt magoņu pogaļas utt.
Viduslaikos parādījās jauns saktu veids – riņķsaktas, to ornamentā saskatāmas Rietumeiropas mākslas stilu – gotikas, renesanses, baroka iezīmes. Ar neliela izmēra riņķsaktu sasprauda kreklu, bet lielās, greznās riņķsaktas lietoja villaines saspraušanai.